Benhamins Lavatuts "Kad mēs pārstājam saprast pasauli"

Benhamins Lavatuts

Kad mēs pārstājam saprast pasauli

Londona: Pushkin Press, 2020

Dārznieks, kurš reiz bijis matemātiķis, bet “tagad par matemātiku runā tā, kā bijušie alkoholiķi runā par alkoholu, ar baiļu un ilgu piejaukumu”, ar dārzkopību nodarbojas tikai naktīs, jo uzskata, ka augi cieš mazāk, ja tos apstrādā miegā, un uzskata, ka “tieši matemātika – nevis kodolieroči, datori, bioloģiskais karš vai mūsu klimata armagedons – ir izmainījusi mūsu pasauli tiktāl, ka paies vēl pāris gadu desmitu un mēs vienkārši vairs nespēsim aptvert, ko patiesībā nozīmē būt cilvēkam”. Taču voltērisko dārznieku mēs sastopam tikai pašā pēdējā čīliešu rakstnieka ““nedaiļliterārā” romāna” nodaļā. Pirms tam bijuši Heizenberga strīdi ar Boru un Šrēdingeru; Šrēdingera veseļošanās tuberkulozes pansijā un aizraušanās ar īpašnieka pusaudzi meitu, kura savā ziņā ir kā slavenais kaķis, reizē dzīva un mirusi; vēl pirms tam – Heizenberga alerģijas un izmisīgie formulu pieraksti Helgolandē; Grotendīka bēguļošana no visa un visiem, bet visvairāk no saviem atklājumiem un tikpat spožā japāņu matemātiķa Močidzuki atteikšanās publicēties, jo viņš sapratis pārāk daudz un dažām lietām – “mūsu visu labā” – vajadzētu palikt apslēptām; nu, un vēl pirms tam nabaga Švarcšilds ar savu apsēstību ar zvaigznēm, melnajiem caurumiem un augoņiem uz savas miesas… Es pati par matemātiku un vēl jo vairāk kvantu fiziku varu runāt bez jebkādām ilgām – tikai ar bailēm, lai neteiktu šausmām. Lavatuts tās neizgaisināja, taču nomierināja ar domu, ka tādas – un varbūt vēl lielākas – izjūt arī paši gudrākie no gudrajiem.