Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Deniss Korabļins
Pjatigorskis: filozofiskā ceļa sinоpse
Sanktpēterburga: Pēterburgas orientālistika, 2020
Satikšanās ar Aleksandru Pjatigorski ir notikums, kas var neatgriezeniski izmainīt to, kurš ar viņu saskāries. Viens no šīs saskaršanās veidiem ir Skolotāja–Skolnieka attiecības vai, runājot Dandarona skolnieka Mantļeviča vārdiem: “Bet mēs vienmēr zinājām, ja Skolotājs tevi ir iesvētījis, tad tas ir uz visiem laikiem.” Taču, saskaņā ar paša Pjatigorska teikto: “...jūs saprotiet, tas nav īsti reāli – ka es esmu skolotājs. Jo skola pilnā mērā īstenojas, kad “es” nav.” Jau Pjatigorska dzīves laikā daudzi jautāja, kas ir viņa filozofija, kas viņš ir tāds par filozofu, jau pašā jautājumā iekļaujot pieļāvumu, ka varbūt – nekāds un varbūt nekāda filozofija. Un tagad, lasot Denisa grāmatu, man kļūst acīmredzams, ka nebūt par kaut ko arī bija Pjatigorska filozofēšanas nosacījums. Lai domātu par kaut ko, Pjatigorska filozofam nācās sevis vietā ieviest kādu citu domāšanas punktu vai pat citu personāžu, kas ļāva paskatīties no malas uz sevis paša domāšanu. Tādējādi būtisks šīs filozofēšanas aspekts bija izrēķināšanās ar pašidentifikāciju vai tā saucamo “identitāti”. Tikai atbrīvojoties no vēstures, tai skaitā savējās, “cilvēks iegūst iespēju atteikties pašam no sevis (послать в жопу) un beidzot kļūt par īstu filozofu”. Pieļaujot, ka pats Pjatigorskis šo neparasto attieksmes veidu bija apguvis, kļūst saprotams arī, ka ne sirdī mīļajās atmiņas bildēs ar Pjatigorski, ne viņa biogrāfijā, ne kaut kur citur, vārdu sakot – nekur, viņa filozofija nebūs atrodama, jo patiesais to filozofējošais ir Nekas.