Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Divpadsmit mēneši 1987
Rīga: Liesma, 1986
No plaukta nejauši izkritis almanahs uzvēdīja pēc putekļiem un nostalģiskām atmiņām par laikiem, kad gads bija vesela mūžība un tās strukturēšanai un aizpildīšanai bija nepieciešams iegādāties dažādus interešu lokam un vecuma posmam atbilstošus kalendārus, kuru izlasīšanai gan parasti bija vajadzīgs daudz mazāks dienu skaits. Atceros, ka ar interesi bērnībā šķirstīju aizgājušo gadu “Sieviešu kalendārus” un “Dadža kalendārus”, tajos līdzās triviālismiem un propagandas drazām parasti bija arī kādi gana smieklīgi joki vai literāri fragmenti. Šis vidējā skolas vecuma bērniem paredzētais kalendārs iznācis jau pašā Glavļita ēras norietā, tas sākas ar obligāto Jūlija Vanaga dzejoli Oktobra 70 gadu jubilejai un beidzas ar Bruno Saulīša poēmu Ļeņinam, taču pa vidu ir atjautības uzdevumi, anekdotes, karikatūras, raksts par programmējamām skaitļotāju spēlēm un Ineses Zanderes pastāsts par puiku Ēriku, kuram patika filozofēt: “Man liekas: filozofēt – tas nozīmē gari runāt. Nu, vienkārši spriedelēt.” – “Bet man liekas,” viņam atbild draugs Jānis, “filozofēšana ir tas pats, kas slinkošana. Kad neko negribas darīt.” Tālāk tekstā gan iejaucas Inese, kas visu noliek pa vietām: “Lietas un notikumus, kas redzami visiem cilvēkiem, filozofs spēj izprast dziļāk.”