Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džons Sīmons
Atmiņa un filmas
Masačūsetsa: The MIT Press, 2015
Psihoanalītisks varoņu rīcības pamatojums var sabojāt pašu labāko filmu, kā tas notiek, piemēram, ar Hičkoka “Psihu”. Cilvēka dzīve un pasaule ir principiāli daudz sarežģītāka nekā laikā secīgs un savstarpēji saistīts stāsts filmā, tomēr kino veidotājiem un skatītājiem joprojām ir ļoti svarīgi saprast, kas “īsti” uz ekrāna notiek. Gluži tāpat šīs grāmatas amerikāņu autors Džons Sīmons tiecas saprast, kā uzbūvēta cilvēka atmiņa un kā tā rādīta pēdējā laika filmās. Palīdzību Sīmons cenšas atrast zinātnē, bet, kā tas nejēdzīgā veidā ir noticis, par apziņu un līdz ar to atmiņu “mums” atbild t.s. neuroscience. Tādēļ laba daļa teksta saistīta ar rakņāšanos dažādos smadzeņu apgabalos un sinapsēs, bet filmas vērtētas pēc tā, vai tās atbilst neirozinātnes atziņām vai ne. Paldies dievam, bieži vien – lai neteiktu vienmēr – atmiņa nepakļaujas racionālam skaidrojumam, un labi režisori arī nemēģina savas filmas veidot pēc zinātnes lekāla. Interesantākās amerikāņu filmas par atmiņu varbūt ir tās, kurās uzmanība pievērsta varoņiem ar atcerēšanās traucējumiem, taču komerciālo kino nudien nevajadzētu izmantot par izziņas avotu, savu nezināšanu vēl nostiprinot ar zinātnes bezspēcību apziņas priekšā. Viena pati “Pērn Marienbādē” nostāda mūs neērtākā un patiesākā situācijā nekā visas 40 grāmatā minētās amerikāņu filmas kopā.