Elza Stērste "Dzintara ceļš"

Elza Stērste

Dzintara ceļš

Rīga: Latvju grāmata, 1941

Atplīsušajā priekšlapā ir ieraksts: “Teic, vai tu esi meitene vien?/ Putni ar dziesmām pretī tev skrien. Laimucim – Ziemsvētkos – Oļģis. 1942. g.” Nākamajā vasarā abi jaunie skolotāji – mani vecāki – salaulājās, un grāmatiņa izceļojusies viņiem līdzi pa Kurzemi, nav atstāta, bēgot no frontes un atkal Zemgalē atgriežoties. Lasot mazliet notraipītajā 10. lappusē dzejoli “Senā Jelgava” – “ Un jātnieku un zirgu ēnas/ Man garām bēg pie debess rēnas,/ Kā sadzirduši kādu jundu –/ Ai, kad šī bēgšana būs galā,/ Kas dvēslei drebēt liek kā salā/ Starp pastaro un pirmo stundu!” –, man starp rindām rēgojas maza fotogrāfija, kurā redzams tētis, viņš sēž uz gultas un skatās pa logu. Es zinu, pa skolotāju institūta kopmītnes logu viņš redz, kā Jelgavā nāk iekšā krievu armija; 1940. Kad 1941. gadā ienāk vācieši un 2000 eksemplāru tirāžā iznāk Stērstes grāmata, viņš jau var iet uz pirmo stundu – dabūjis darbu Īslīces skolā, kur sāk strādāt arī Bauskas ģimnāzijas absolvente Laima. Kara laiks, izlaidums bijis bez balles. Laulāšana notiek Laimas tēvamājās zem ābelēm. Pastarā stunda – Jelgavas degšana – nāk jau drīz, 1944. gadā. Un tālāk seko dzīve pēc nāves, citā pasaulē. Šodien es atkal izlasīju “Dzintara ceļu” – jo “vienatnē manas domas nekad nebija jautras” (Elza Stērste)? Jo viņa savam tēvam varēja pateikties par to, ka viņš devis “aprautu un skaidru izteiksmes veidu un atradinājis no dāmu spalvai tik ļoti piemītošās izrunāšanās un paviršības” (Veronika Strēlerte)? “Klusās dzejnieces” grāmatu, kur “dzeja ir saulains rāmums, klusa skaidrība, vecās kultūras vītuma smarža un gracioza elegance” (Aleksandrs Grīns). Kurā aiziešana no šīs dzīves “ir kulturāli panteistiska, nereti uz “sapņa un nomoda”, uz nojausmas un īstenības robežas” (Rolfs Ekmanis), – un aizved atpakaļ tajā dzīvē.