Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Emils Sitķa
Kuriozitāšu kabinets
Konstanca, 1923. 1979. g. reprinta izdevums
Grāmatiņa sākas ar nodaļu “Es”, no kuras mēs uzzinām, ka autoram ir “ļoti skaistas acis, kuras bieži vien iedarbojas biedējoši, un balsī ir kaut kas dēmoniski salds, kas apbur visskaistākās sievietes”. Pēc šāda iesākuma skaidrs, ka turpmākajiem stāstiņiem par vēsturiskajām personībām (noziedzniekiem, aktieriem, māksliniekiem, spiritistiem, anarhistiem, Ļeņinu un Trocki) varbūt arī īsti uzticēties nevajadzētu, kas gan nemazina prieku par nebēdnīgo stilu, kādā tie uzrakstīti, piemēram, šis. “Pie Verfela galdiņa sapņo Līze Ostreihere. Stāsta, ka viņai reiz bijuši zeltaini blondi mati, kas nu ir kļuvuši spilgti sarkani. Sāpes par to, ka viņa zaudējusi savu matu iemīļoto krāsu, padarījušas viņu par dzejnieci. Viņa nedaudz klibo. Ikvienā ēdienā viņa atrod kādu matu. Viņa ģērbjas nedaudz kā astoņdesmitajos, lai izskatītos “klimtiska”. Nav tiesa, ka kafejnīcā Museum nav tāda vīrieša, kurš nebūtu “Līzē Ostreiherē iemīlējies. Paldies Dievam, ir arī tādi”. Jau pēc tam es attapos internetā izlasīt, ka Emils Sitķa ir ungāru rakstnieks, žurnālists, gleznotājs, mākslas kritiķis, ceļotājs un klaidonis, kurš pēc kara strādājis kafejnīcā “Divi magi” Parīzē un – šķiet, pamatoti – uzskatījis, ka dzīvo bohēmista dzīvi.