Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ernsts Jungers
Āfrikas spēles
Maskava: Inostrannaja literatura, 2014
Kopš kāda laika mani aizvien vairāk pievelk pilnīga frāze. “Drīz vien es sēdēju rudens saules pielietā verandā netālu no stacijas pie soterna – tā eļļainās piles bija sastingušas uz glāzes – un mielojos ar gardiem vīna gliemežiem, kurus lielā daudzumā vāca pakalnos, kas slējās ap pilsētu.”
Reiz jau biju nolēmis vairs nelasīt Ernstu Jungeru, taču liktenis bija lēmis citādi, un nesen, jāsaka, ar prieku skrēju acīm pāri naivajām, taču atbruņojošajām frāzēm, lai sekotu Jungera autobiogrāfiskajam stāstam par bēgšanu no mājām un iestāšanos Ārzemnieku leģionā. To pašu saldo bīstamību, kas piemita viņa kara laika dienasgrāmatām, šeit pārstāv pusaudzis, kurš pārkāpj robežu, lai nokļūtu “nesakārtotības sfērā”. Jungeram izdevies vispārināt man labi pazīstamu riska pārdzīvojumu, turklāt savā patiešām garajā mūžā viņš spējis saglabāt to novērotāja pozīciju, kuru ievērot nosolījās sev jau pašā sākumā: “.. ik reizi, kad manā priekšā atklāsies kāda dīvaina aina, pamirt kaut vai uz sekundi un pacensties to iegaumēt, lai cik nelāga tai brīdī būtu situācija.” Taču varbūt arī ne tas bija svarīgākais. Esmu gatavs viņu lasīt atkal un vēl par vienu pašu teikumu, šo: “Būtībā nākotne ir kaut kas tāds, ko mēs jau iepriekš paredzējām un sajutām: tā ir mūsu atmiņas.”