Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Alēns Žufruā
Franču dzejas antoloģija vienskaitļa pirmajā personā
Parīze: Éditions du Rocher, 2002
Cilvēks sastāda 300 lappuses biezu antoloģiju, bet priekšvārdā šķiet apmulsis par kritērijiem, pēc kādiem vadījies. Jo: “Mašīna, kas manī lasa citu dzejoļus, ir tā pati, kas tos raksta vai neraksta neizprotamu iemeslu dēļ, kurus mans “es” tā arī līdz galam neizskaidro.” Tomēr, lasot visus šos daudzos dzejoļus, “sasaistot un tad nošķirot tos hronoloģiski un tematiski”, viņš tos esot ietilpinājis citā “es”, kas neesot neviena “es”. Īsi sakot, sastādītājs nezina, kas viņš ir vai nav, bet grāmata pavisam noteikti ir; tā sadalīta četrās nodaļās (“es” likums; cirka “es”; prinča “es” un nejaušais “es”), un mēs (lai kas šie “mēs” būtu) zinām, ka viņš tiek ieskaitīts sirreālistos. Ja nezinājām to iepriekš, tad grāmata skaidri liek noprast, ka Rembo “es” nepavisam nav Arto “es” u.tml., bet uzzinām, ka viens no pirmajiem franču dzejniekiem, kas dzejolī ielicis savu “es” (vai vismaz uzlicis to kā masku), bijis Fransuā Vijons 1456. gadā (viņa dzejoļi ievada pirmās trīs no četrām nodaļām). Pag, bet kā tad ar trubadūriem, piemēram, Akvitānijas Gijomu IX? Ak jā, kas nu viņš par francūzi – kā zināms, pat dažs labs mūsdienu provansietis sevi par tādu neuzskata. Tomēr Gijoms jeb drīzāk Gilens antoloģijā iekļuvis – nejaušajā nodaļā ar savu slaveno dzejoli “par neko”. Atdzejotājs nav norādīts. Tas acīmredzot ir Ikviens vai Neviens (skat. “Odiseju” vai “Ulisu”).