Gerharts H. Mostars "Frīderike Kempnere, Silēzijas gulbis: negribētā komisma ģēnijs"

Gerharts H. Mostars

Frīderike Kempnere, Silēzijas gulbis: negribētā komisma ģēnijs

Minhene: dtv, 1965

Vārdu sakot: “Краса красот сломала член/ И интересней вдвое стала...” Dostojevska “Velnu” latviešu tulkojumā tas būtu: “Reiz dāmai košā daiļumā/ Kāds loceklis tiek salauzts...” (Oto Brikšķis) Kapteiņa Ļebjadkina daiļradi atcerējos, lasot 19. gadsimta dzejnieci Frīderiki Kempneri, sauktu arī par Silēzijas gulbi vai Silēzijas lakstīgalu. Locekļi izpaužas arī viņas dzejā: “Hindu fliehen will –/ Glieder sind verkrampft –/ Bet’t zu Buddha still/ Und verscheidet sanft.” Kā tulkot latviski, nezinu, mēģināšu šādi: “Aizbēgt hinduss posās/ Locekļiem, kas stīvi,/ Budam klusi rokās/ Nomirstot tad brīvi.” Negribētais komiskais efekts, kas rodas, pilnai nopietnībai apvienojoties ar dzejisku un fizioloģisku nevainību, Frīderiki Kempneri pilnīgi negaidīti padarīja par literāra kulta personāžu. Kempneres dzeju neviens pieklājīgs izdevējs negribēja publicēt, un viņa to izdeva pati – par šausmām savai ebreju ģimenei, kura tieši tobrīd centās asimilēties vācu sabiedrībā, bet tagad nonāca izsmējēju nagos. Lai izvairītos no ņirgām, ģimene nopirka gandrīz visu Kempneres grāmatiņas tirāžu, taču bija jau par vēlu: lepnā, nopietnā vecmeita bija kļuvusi par vienu no tābrīža Vācijas slavenākajām un smieklīgākajām dzejniecēm. Vārdu sakot, tā: “Laimes sēni, stieptu mietā,/ Likten’s rokā liks./ Vienam O ir kāju vietā,/ Citam tās ir X.”