Gētes raksti I

Konstantīns Raudive (sast. un red.)

Gētes raksti I

Rīga: K. Rasiņa apgāds, 1943

Pirku šo grāmatu galvenokārt aiz intereses par atdzejojumiem, un atdzejotāji izraudzīti tiešām interesanti – bez Raiņa, Aspazijas, Plūdoņa u.c. arī tolaik jaunie Vilis Cedriņš, Zinaīda Lazda, Bruno Saulītis, Andrejs Johansons, Dzintars Sodums. Pret grāmatu pašu kaut ko īsti nenosakāmu (neteiksim, ka gluži bijību) izraisa jau pirmie bargie Mauriņas vārdi “Saki man, ko tu domā par Gēti, un es tev teikšu, kāds tu esi pats”. Analizējot daudzos Gētes lokalizējumus latviski, viņa gan mani kā lasītāju tūlīt nākamajā lappusē atmaidzina ar “sirmā latviešu mīļotāja” Kārļa Hugenbergera veikuma citātu: “Un kamehr sehd, un kamehr gaid,/ No juhras burbuļā/ Isschaujahs ahrā, mihļi waid/ Itt slapja seewiņa.” Taču vislielāko prieku man līdz šim sagādājis fakts, ka liela daļa sējuma ir ar neatgrieztām lappusēm. Gētes grāmatas pirmais īpašnieks ievadā ticis tikai līdz 73. no 86 lpp. Tad seko gandrīz 80 gadus nešķirstītas daudzas lappuses, lai nonāktu līdz “Elēģijām”, no kurām dažas tomēr izlasītas (vai vismaz atgrieztas). Toties “Fausts” vaļā pilnībā. Tuvu 2. daļas beigām grāmatzīme – senas plānas plastmasas lineāls ar centimetriem un “angļu colliem” un reklāmu: “Jūsu mājām, jūsu mēbelēm, jūsu automobiļiem pieprasiet polēto (sic!) spoguļu stiklu – nepārspējams transparences, skaistuma, izturības ziņā.” Lūk, 1943. gadā viņš/-a lasa “Faustu” un pārdomā, vai nepaspoguļoties polētā stiklā! Pilnīgs kino.