Gustavs Deičs

Gustavs Deičs

Vīne: Österreichisches Filmmuseum, 2009

Lieliskā Austrijas kinomuzeja paspārnē lieliski izdotā grāmata par Gustavu Deiču aprakstos un intervijās rāda, kā režisors no pieņēmuma “filma ir” (kā vēsturisks gadījums, kā materiāla lieta, kā tas, kas mums un mūsos jau ir), strādājot ar “atrastajām filmām”, arhīvu dokumentiem un filmēšanas nejaušībām, radošajā attīstībā nonāca līdz sapratnei, ka “filma ir vairāk nekā filma”. Esmu paradis attiekties pret filmu kā “tikai” filmu, taču mani tā pārsteidza Deiča “Šērlija: realitātes vīzijas”, ka pievērsos pašam austriešu režisoram: galu galā, grāmata arī ir “vairāk nekā filma”. Deičs daudzus gadus pavadīja, lai restaurētu Hopera bildes telpā; šai restaurācijai bija veltīta pat izstāde, kuras apmeklētāji varēja pārliecināties, ka gultas bija pārvērtušās trapecēs, grīdas attiecībā pret skatītāju bija slīpas, krēslu kājām bija dažādi garumi, bet šķietami trīsdimensiju priekšmeti bija saplakuši līdz divām dimensijām. Taču sapratne par telpas un ilūzijas attiecībām arī ļāva Deičam uzņemt filmu, kuras darbība notika Hopera interjeros, turklāt režisors gleznotos cilvēkus pārvērta filmas personāžos ar tos vienojošu stāstu (kas, bez šaubām, bija pavisam cits stāsts nekā Hoperam). Rakstā par filmu autors piemin Bītlu dziesmu “A Day in the Life”, kur arī dažādi [realitātes] fragmenti sagadās kopā cilvēka dienā, izraisot ilgu, nepilnības un zaudējumu apjausmu. Par šādu dievišķu sagadīšanos man gribas uzskatīt arī grāmatā minētās Deiča un avangarda kino klasiķa Pētera Kubelkas sarunas pie baltā vīna glāzes – par kino un par dzīvi.