Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Harolds Blūms
Pacelt ieročus pret posta jūru
Ņūheivena un Londona: Yale University Press, 2019
Blūma pēdējā grāmata, kuras tekstā jaušami tās tapšanas apstākļi: prāvi teksta apjomi ierunāti kādā ieraksta ierīcē no slimnīcas gultas, nevis sēžot pie rakstāmgalda Jeilas profesora kabinetā. Domas pavediens ir grods, tomēr tas brīžiem sadalās šķiedrās, kas katra aizved uz savu pusi, reizēm samezglojas vai – ļoti reti – pārtrūkst, kā jau tas mēdz notikt runājot. Grāmata pabeigta pavisam īsu brīdi pirms autora nāves, un viņš ik pa brīdim atsaucas gan uz savu ievērojamo vecumu (gandrīz 90), gan fiziskajām problēmām (sirdskaite un daudz citu likstu), taču tajā nav ne miņas no vārgulības. No Hamleta monologa aizgūto virsrakstu patiesībā latviski varbūt vajadzētu tulkot pavēles vai aicinājuma izteiksmē: “Pacel ieročus pret posta jūru”, pret nāvi un iznīcību. Un kas ir šie ieroči? Ak, nu, “dziļā lasīšana” (sevišķi dzejas), protams. “Kad es saku sev un citiem, ka lasīšana palīdz palikt dzīvam, es apzinos, ka izsakos metaforiski. Atgriešanās pie Dantes vai Miltona nepaildzinās manu eksistenci ne par vienu minūti, turpretim nebeidzami fiziskie vingrojumi, visticamāk, paildzinātu. Taču dzīvot nozīmē vairāk nekā vienkārši elpot, dzīvei vajadzīgs, lai to paspilgtina zināšanas vai mīlestība, kas ir zināšanu paveids.”