Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Henriks Ibsens
Pers Gints
Rīga: Grāmatu draugs, 1938
Nekad neesmu sapratis jūsmošanu par šo Henrika Ibsena lugu, taču paškritiski pieļauju, ka manu iespaidu izraisījusi pagalam nodeldētā Edvarda Grīga mūzika vai kādā radioteātrī dzirdētā varoņu histēriskā klaigāšana. Atvēris 1938. gadā izdoto, taču joprojām grezno izdevumu ar Jāņa Akuratera latviskojumu (un Laumas Akurateres “mazu korekturu”, jo kopš tulkojuma bija jau pagājuši 25 gadi) un britu mākslinieka Artura Rekhema ilustrācijām, sapratu, ka Ibsena sapīkušajai reakcijai uz sava laika kritiku (“Kāpēc gan jūs nevarat to lasīt vienkārši kā poēmu?”) ir pamats. Būdams garš kā ikviens Ibsena teksts, “Pērs Gints” teātru un filmu vajadzībām vienmēr ticis stipri īsināts, atstājot sižeta iespaidīgo lēkāšanu un varoņu tēlu sarežģīto psiholoģisko pretrunīgumu, kas, protams, režisoram ir kā mušai medusmaize. Atstāšu to kā pagaru poēmu uz naktsskapīša un necentīšos meklēt simbolus visos tajos daudzajos citātos, ko mūsdienās dēvē par mēmiem.