Pastaigas ar Brodski un tā tālāk

Pastaigas ar Brodski un tā tālāk

Josifs Brodskis Alekseja Šišova un Jeļenas Jakovičas filmā

Maskava: AST, 2017

Gan dokumentālajā filmā, gan grāmatiņā galvenais, protams, ir Brodskis un viņa teiktais – tiesa, tagad tam jālaužas cauri raudulīgajam dzejnieka mīlētāju “daktilam”, tādai krieviskai smilkstēšanai. “Kopš tā laika es neesmu bijusi Venēcijā. Nespēju. Un arī pie viņa kapa ne,” raksta filmas autore Jakoviča. “Un tā tālāk.” Šī emocionālā nenoturība liek filmas autoru kamerai braukāt turpu šurpu pāri Venēcijas ūdeņiem, savā saldajā sajūsmībā aizmirstot par to, ka iespējamo skatītāju it nemaz neinteresē nedz viņu jūtelība, nedz viņu spriedumi – par to vērtību var pārliecināties grāmatā ievietotajā intervijā. Tomēr varbūt tajā, ka tieši šiem romantiskajiem maskaviešiem izdevās nofilmēt Brodski Venēcijā, ir kaut kas pareizs, kaut kas “taisnīgs un loģisks”, tāpat kā krieviski inteliģentiskajā Brodska kultā vispār. No vienas puses, vispārēja siekalošanās ap dzejnieku attur no viņa lasīšanas, no otras, paver perspektīvu, kurā mēs samazināmies, bet viņš – palielinās. Bet cilvēks, kā teiktu Brodskis, “ir tas, uz ko viņš skatās”. No šī viedokļa, mēs varam būt tādi kā “saīsināti brodski”, vai ne? – izmantojot Brodska metaforu par kaķi kā saīsinātu lauvu.