Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jozefs Rots
Vīne
Maskava: Ad Marginem Press, 2016
“Piektajā stāvā, tieši pretim maniem logiem, dzīvo pelēkbalts kaķis, kas mājās tur vecmeitu. Cauru dienu kaķis sēž uz palodzes.” Impēriskajai atlauzai, divdesmito gadu Vīnei, bija jābūt kaut kam īpašam: par spīti šodienas pilsētas tūristiskajam multikulturālismam, es par to domāju tā laika rakstnieka teikumiem: savā ziņā viss retrogrādais manī nāk no turienes. Austriešu ģenerāļa meitas kaķene greizsirdības lēkmē uz manu draugu izdarīja pašnāvību, izlecot pa logu. Nez kāpēc man šķiet, ka tas raksturo tieši Vīni. Jozefs Rots ir vēl viens no jaunajiem rakstniekiem, kurš savu karjeru sāka “feļetona” (apraksta) žanrā, tāpat kā Pēters Altenbergs, Egons Frīdels vai Karls Krauss. Vīnes asprāši savu spalvu asināja pilsētas kafejnīcās, varbūt tādēļ viņu publicistikā ir tik daudz novērojuma. Divos aprakstos – “Pavasaris pilsētā” un “Vasaras laiks” – Rots uzskata par nepieciešamu pieminēt, ka šajos gadalaikos Vīnes kafejnīcas pagarina darba laiku līdz 23.30; sen vairs nav tā, taču vienalga – esot Vīnē, vienmēr pārņem nepārvarama vēlme pasēdēt kafejnīcā. Vienā no tām – Museum – es pašā pirmajā reizē ieraudzīju kaparmatainu meiteni, kura lasīja grāmatu. Tā bija “Cilvēks bez īpašībām”.