Kaimiņi: ebreju ciemata iznīcināšanas vēsture

Jans Tomašs Gross

Kaimiņi: ebreju ciemata iznīcināšanas vēsture

Maskava: Tekst, 2014

Šo grāmatu mani dzen lasīt iztēles trūkums; pareizāk sakot, necilvēcību, par ko ir runa Grosa grāmatā, vispār nav iespējams iztēloties, par to iespējams vienīgi liecināt. Es lasu par ebreju grautiņu poļu mazpilsētā 1941. gada vasarā. “Ebreju slaktiņš Jedvabnē,” raksta Gross, “izsauc šausmas un izraisa bezspēcības sajūtu.” Rakstnieka centieni atrast notikušajām zvērībām kādu pamatojumu izdziest vārgā pieņēmumā, ka ļauns gars atmodinājis cilvēkos dusošu anahronisku pagātnes briesmoni. Gross arī pārāk necenšas vispārināt; tekstu veido galvenokārt notikumu pārstāsts un mazpilsētas iedzīvotāju, to skaitā dažu izdzīvojušo ebreju, liecības. “Es atceros, kā pilsonis Sobuta iedeva rabīnam mietu, lika viņam pie tā piestiprināt galvas pārsegu un kliegt “mūsu dēļ karš, mūsu dēļ karš”.” Un visa ebreju kolonna, kliegdama: “Mūsu dēļ karš, mūsu dēļ karš!”, devās uz galdnieka Broņislava Šleziņska atvēlēto šķūni, kur viņus visus arī sadedzināja. Bērnus sasēja saišķos aiz kājām un atstiepa līdz šķūnim uz muguras, uzdūra uz dakšām un meta ugunī. Degošajā šķūnī cilvēki spiedās tālākajā stūrī, no kurienes vēlāk poļi stiepa ārā kopā salipušos līķus, “kas bija savijušies kā saknes”. Līķu masu kartupeļu dakšām rāva gabalos, metot tos – “te galvu, te kāju” – grāvjos. Vēlāk, kad viens no aktīvākajiem slepkavām teica tiesā, ka, nogalinot ebrejus, viņš nebūt nav sadarbojies ar okupantiem, tā bija tīra patiesība. Tajā galdnieka šķūnī nevis vācieši, bet poļi vienā paņēmienā sadedzināja vairāk nekā 1500 savu ebreju kaimiņu.