Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Dmitrijs Krimovs
Kurss: sarunas ar studentiem
Maskava: Novoje ļiteraturnoje obozreņije, 2023
Pirms kara, vēl pirms kara... Režisora Dmitrija Krimova attālinātās sarunas ar studentiem notikušas kovida pandēmijas laikā – bet žēl: gribētos ieraudzīt, kādi tēli (runa ir par teātra tēliem kā ikonām) iznirtu režisora sarunās ar studentiem tagad. Diez vai Dmitrijs ļautos aizdomāties par to, ka “krievu cilvēks nevar nosēdēt uz vietas .., pasaule ir kaut kur tepat, aiz sienas, .. un vispār – tā ir valsts no kaut kādiem dīvaini maigiem un cietsirdīgiem debiliķiem”. No audioierakstiem izveidotās grāmatiņas sarunvaloda ir labvēlīgi nepieķemmēta, un tas tai piešķir papildu vērtību: reti kad var būt klāt jēgas dzimšanas laikā. Pjatigorskis neskaitās. Pret viņu vai pret jebkuru tādu mēs, vienalga esam pavisam maziņi. Nu un – lai! Paņemsim kaut vai tikai Pjatigorska kāju, mums būs vairāk nekā pietiekami. Varētu teikt Krimovs. “Kurss” ir nepārtraukts mēģinājums pierastajam un vārdiskajam atrast tēlu. Tādēļ Gogolis izrādās “ģeniāla dēle”. Tolstojs izrādās salds cilvēks, jo labs, tāpēc – šokolādē, bet Dostojevskis – sinepēs. Fra Andželiko savukārt cigaretes dūmiem uzgleznojis patiesību. Kad Harmss savu suni grib nosaukt “Piemini Termopilas”, tas ir liktenīgi; tā arī ar Krimovu: tēls, ko viņš meklē aiz lietām, zina vairāk.