Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ļevs Daņilkins
Ļeņins. Saules puteklīšu pantokrators
Maskava: Molodaja gvardija, 2017
Padomju laikā man prātā nevarēja ienākt, ka es no brīvas gribas lasīšu grāmatu par Ļeņinu – tik inteliģents es biju. No Maskavas glancētās vides emigrējušā Ļeva Daņilkina grāmatu es izlasīju ar, kā teiktu Ļeņins, lielu priekš sevis labumu. Pirmām kārtām tas skāra manu aprobežotību, domājot par vēstures personāžiem kā paštaisītiem papjēmašē leļļiem, kurus aiz dzīvības striķīšiem tirina mana nezināšana. Viņi nepavisam nedzīvoja, lai iekļūtu manā stāstā, un, runājot par Ļeņinu, drīzāk es biju iemests viņējā. Daņilkins savai rakstniecībai izvēlējies mūsdienīgu, gribētos teikt, žurnālu (labā nozīmē) stilu, tādēļ par Ļeņinu lasās tā, it kā viņš te būtu bijis pavisam nesen. Šo iespaidu vēl jo vairāk pastiprina apstāklis, ka Daņilkins apbraukājis visas neskaitāmās vietas, kurās Ļeņins tiešām bijis; tā varam uzzināt, kas tai vai citā vēsturiskajā mājā vai kafejnīcā atrodas patlaban, pat ja neviens nenojauš par šo vēsturisko klātbūtni. Tas izskatās apmēram šādi: “Pašā Šellingštrāses sākumā, blakus Minhenes Universitātei un Bavārijas Valsts bibliotēkai, kurā Ļeņins caurām dienām pliķēja sev pa pliko pauri – negulēt! –, redzama siena, ko sacaurumojušas lodes – ne no 1945., bet no 1919. gada, Bavārijas sociālistiskās republikas.” Grāmata piebārstīta dažādām “anekdotēm” no vadoņa dzīves, tā kompensējot slīpēto stīvumu un pareizību, kāds piemita padomju biogrāfijām, un tās it kā pavada paša personāža smiekli. Lai nu kā, Daņilkinam izdevies panākt šķietami neiespējamo – atdzīvināt Mauzoleja mironi.