Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Lidija Zinovjeva-Annibala
Traģiskais zvērudārzs
Tomska: Vodoļei, 1997
“Zeltmataina, dzīveskāra, dāsna” – Lidijas Zinovjevas-Annibalas kvadrātveida seja atgādina angļu aktieri, nevaru atcerēties, kuru. Viņas lesbiskais stāsts “Trīsdesmit trīs ķēmi”, kas iekļauts šajā grāmatā, pēc publikācijas 1906. gadā izsauca tāda skandālu, ka visu tirāžu tūlīt pat aizturēja. Zinovjeva-Annibale bija dzejnieka simbolista Vjačeslava Ivanova sieva un viņa Torņa “trešdienu” mūza, bet dionīsiskās kopienas gars īstenojās abu romānā ar Vološina īslaicīgo sievu, antropozofi Margaritu Sabašņikovu. Stāsts uzrakstīts kādas Veras iemīļotās dienasgrāmatas formā, un, lai gan manai gaumei Zinovjevas-Annibalas teksts ir par tiešu, tajā trūkst nepateiktā un detaļu, tomēr tā pašaizliedzīgais erotisms izraisa cieņu. “Vera satvēra manu roku un sāka vest.” Turklāt nevar teikt, ka stāstā nebūtu “vēstījuma”: trīsdesmit trīs ķēmi ir dienasgrāmatas autores kailportreti, kurus zīmējuši (“pazaudējuši”) 33 mākslinieki, bet tikai Veras acīs viņa ierauga pati sevi. “Vera mani veido. Man šķiet, ka es kļūstu skaista tādēļ, ka viņa mani redz.” Vēl vairāk, bezvārda autorei šķiet, ka no stundām garās sēdēšanas blakus Verai viņa pamazām pārvēršas par mīļākās domām, kuras tā vairs nedomā. Lai nu kā, sudraba laikmeta proza ir patīkama atpūta no spiedīgā šodienas “laika gara”.