Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ludmila Sofronova
Agrīnā Gogoļa mītpoētika
Maskava: Aleteija, 2010
Gogoļa poētiskā telpa vēl ir maksimāli zīmīga: lietas un priekšmeti, un mēbeles, un krāsnis tur saglabā to savu sākotnējo jēgu, kuru tām laupījusi mūsdienu virspusība. Sadzīvi Gogolis apraksta ārkārtīgi sīki, un tā līdz ar lietām kļūst par cilvēka dzīves simbolisko sfēru – līdz pat tam, ka dzīvība tiek reducēta līdz ēšanai, bet neskaitāmo ēdienu pārstāsts ieved lasītāju pārpilnības idillē. “Ak tu dieniņ, kādu tik ēdmaņu nav pasaulē! Sāc ēst – pārēšanās, un tikai. Neaprakstāma saldme!” Pa reizei Gogolim lietas iesaistās sarunās, un tas ir pareizi, jo apziņas struktūras, kuras tik izmisīgi mēdz meklēt cilvēka galvā, daudz acīmredzamāk priekšmetiskotas ap cilvēku, iemiesojot viņa kaislības, atmiņas, priekšstatus un domas. Sofronova dod arī atbildi, kāpēc visi Gogoļa varoņi šķiet tādi pievilcīgi: nav neviena no tiem, kurš neizjustu bailes – gan vājākas, gan stiprākas –, kas pieaug līdz šausmām. Šausmas var slēpties gan tuvāk (aiz krāsns), gan tālāk (aiz žoga, drūmajā mežā), gan vēl tālāk. Kā ierasts, šausmas tuvojas no nākotnes kā vienam no Gogoļa varoņiem: “Un galva man sāp un sirds. Kaut kā smagi man! Redzams, kaut kur netālu jau staigā mana nāve. Kaut kā skumji kļūst pasaulē.”