Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Masu nošaušanas. Holokausts starp Baltijas un Melno jūru, 1941–1944
Berlīne: Stiftung Topographie des Terrors, Stiftung Denkmal für die ermordeten Juden Europas, 2016
“Gravā starp vairākiem desmitiem kailu sieviešu līķu sēž puika. Viņam ir pieci seši, varbūt septiņi gadi. Bērna priekšā stāv vīrietis formas tērpā ar mašīnpistoli, gatavs šaut. Otrs vīrietis formas tērpā stāv dažus soļus tālāk, viņš, šķiet, vēro notiekošo.” Runa ir par vienu no piecu fotogrāfiju sērijas, kurās redzama ebreju sieviešu un bērnu nošaušana 1942. gada oktobrī pie poļu pilsētiņas Mizočas. Fotogrāfijas rāda upurus, sākot no to izģērbšanas līdz nošaušanai, un laikam gan jāpiekrīt socioloģei Mihaelai Kristai, ka no daudzajām masu slepkavību bildēm šīs atšķiras ar to, ka upurus rāda kā īpaši ievainojamus un bezpalīdzīgus. Tāpat jāpiekrīt, ka upuru kailums fotogrāfijās skatītājam liek just kaunu par savu vuajerismu un iespēju skatīties uz cilvēkiem, kuri vairs nav dzīvi, izraisot “sociālu nemieru” un piespiežot taisnoties par skatīšanos no šodienas pārākuma pozīcijas. Viena no attaisnošanās stratēģijām ir skarba, jo vēršas pret aizmiršanos ikdienā: šie kailie upuri prasa, lai šo neatļauto fotogrāfiju skatītāji tagad kaut ko darītu ar sevi, lai neaizmirstu, ko juta, kad skatījās, un sarežģītu savu dzīvi ar upuru pieminēšanas rituālu. Savukārt slepkavu fotogrāfijas uzdod tikai vienu skaidri saklausāmu jautājumu: “Kā vienkāršs cilvēks pārvērtās par šo te?” Pati šāda jautājuma forma liek “vienkāršo” laikabiedru acīs ieraudzīt kailo ebreju sieviešu līķu atspulgus.