Neklātbūtnes estētika: teksti par mūziku un teātri

Heiners Gebelss
Neklātbūtnes estētika: teksti par mūziku un teātri
Maskava, 2015

Gandrīz jau pirmajā lappusē vācu mūziķis un režisors Heiners Gebelss izsaka apgalvojumu, kuram lielā mērā veltīta visa viņa grāmata: “Nav iespējams neievērot, cik dzīvi publika reaģē uz to, ka nav aktiera.” Skatītāji, viņaprāt, tad var atviegloti uzelpot: “Beidzot skatuve, uz kuras nav neviena, kurš man saka, kas man jādomā.” Tāpat kā Brehtam ar viņa episko teātri, Gebelsam ir rinda paņēmienu, ar kuriem panākt vēlamo “neklātbūtnes teātri”; to vidū arī Gertrūdes Stainas ieteiktais: “Viss, kas nav stāsts, var kļūt par teātri.” Gebelss principiāli vēršas pret mimēzi, attēlošanu; pret ilustratīvām dekorācijām, pret gaismu, kas “tikai apgaismo skatuvi un aktierus”, un pret aktieriem, kuri pacilāti skandē no skatuves savu personāžu tekstus. Gebelss ierosina novietot skatītāju viens pret vienu ar nezināmo un nepazīstamo. Kā mēdz teikt Roberts Kotrels, “viscaur interesanti”, bet īpaši aizraujoša nodaļa veltīta tekstam – tekstam nevis kā vēstījumam par kaut ko, bet tekstam kā mūsu dzīves daļai, kā fiziskai vienībai. Gebelsa paša iestudējuma “Eraritjaritjaka” fināls sastāv no Eliasa Kaneti izsvaidītām piezīmēm, brīnišķīgām, un tās visas sākas ar vārdu “tur”. “Tur mirušie turpina dzīvot mākoņos un ar lietus starpniecību apaugļo sievietes.” “Tur dievi paliek maziņi, bet cilvēki aug lieli.” “Tur ikvienam, kurš stostās, ir arī jāklibo.” “Tur cilvēki cits citu sveicina ar izmisuma kliedzienu un atvadās ar prieka apliecinājumiem.”