Pirmsskolas vecuma bērni par Ļeņinu

Pirmsskolas vecuma bērni par Ļeņinu

Maskava: Valsts izdevniecība, 1924 (reprinta izdevums, Sarkanais matrozis, 2007)

Pārsteidz gan tas, ka šo mazo brošūru izdeva 1924. gadā, gan tas, ka pārizdeva 2007. (Trešais, neuzdotais jautājums būtu tas, kāpēc es to nopirku.) Pirmsskolas vecuma bērnu spriedumi ir interesanti paši par sevi: tiem bieži izdodas pateikt to, ko PRINCIPĀ nespēj pateikt pieaugušais, kuram rakstot vai runājot jālaužas cauri valodas kristalizācijai. “Ļeņins ļoti mīlēja mazos un, kad bija dzīvs, sacīja: “Man nevajag vainagus, apglabājiet mani kā strādnieku.” Naudu novēlēja atdot bērniem,” bērnudārzā saka mazulis, bet audzinātāja pieraksta viņa teikto kā apliecinājumu tam, ka bērnos veidojas pareiza šķiriska apziņa. Un, ja spriež pēc Ļeņina tēla, kas uzburts bērnu galvās, tad veidojas arī, vienīgi veids, kā bērni spriež, vēl ir tāds, kuru vēlāk vajadzēs par jaunu radīt kādam Platonovam. “Es zinu, kāpēc viņš nomira: viņam galviņa sāpēja. Man paps teica. – Un kāpēc viņu neārstēja? – Onkuli Ļeņinu slikti ārstēja, tad nu viņš arī nomira. Vajadzēja pasaukt mūsu ārsti, viņa labi ārstē. Mūsu bērni visi slimoja, bet neviens nenomira.” Tieši nepastarpinātība (viena, labāka vārda nav, lai gan kaut kādā nozīmē varētu runāt arī par asprātību), nevis saturs sajūsmina bērna valodā, un, lasot vai klausoties viņu teikto, atklājas, ka bērni pasaka priekšā.