Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Rainera Vernera Fasbindera metode. Retrospektīva
Berlīne: Hatje Cantz Verlag, 2021
“Saprātīgais mani neinteresē,” saka Fasbinders. Izrakstot šo kādā intervijā izmesto frāzi, man uz īsu brīdi šķita, ka tas varētu būt virsraksts gluži neticamajam uzvarētāja stāstam par vācu kino jaunā viļņa enfant terrible. Fasbinderam nebija neveiksmju, kā tepat teica Jānis Putniņš, un, atkal un atkal atgriežoties pie viņa filmām, gribas saprast, kāpēc tā. Tāpēc es tik viegli iekritu, Vīnes kinogrāmatu veikalā ieraudzīdams “Fasbindera metodi”. Kā jau vajadzēja gaidīt, no šīs lasīšanas un bilžu skatīšanās es uzzināju to pašu, ko jau zināju, tikai tagad to apstiprināja paša režisora teiktais. “Reālistiska filma vilto realitāti, uzskatot skatītājus par stulbākiem, nekā viņi ir, un rādot īstenību tā, lai tā atbilstu skatītāju priekšstatiem. Svarīgākais ir – atbrīvot realitātes jēgu.” Fasbindera metode varētu saukties “stilistiskā atsvešinātība”, ja vien tas vispār ko paskaidro. Ikvienā filmā Fasbinders ļauj ieraudzīt, kā tā ir taisīta, radot nepieciešamo distanci, lai nenoticētu, ka uz ekrāna notiekošais ir īstenība. Sākumā, kamēr Fasbinders vēl nebija pazīstams, viņa filmas festivālos nežēlīgi izsvilpa, bet pats satriektais režisors no skatuves aicināja skatītājus: vēl, vēl, man tas patīk, svilpiet vēl... Šai ievainojamībai pievērsusies arī režisora galvenā aktrise Hanna Šigulla, citējot Fasbindera jaunības dienu dzejoļa pēdējo rindiņu. “Līdz es beidzot būšu gatavs ieskatīties acīs kailai bojāejai.” – Stilistiski pavāji, bet par lietu.