Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ronalds Heimans
Fasbinders: filmdaris
Londona: Weidenfeld and Nicolson, 1984
Tikko atšķīris grāmatiņu par Fasbinderu, uzdūros viņa ķermeņa aprakstam. “Viņš izskatījās tik mīksts, ka varēja domāt: viņā nav kaulu. Viņa kājas, lai gan spēcīgas, bija krunkainas kā milzīgam zīdainim,” raksta viņa aktieris un mīļākais Kurts Rābs. Bieži bāžot roku biksēs un sevi aptaustot, Fasbinders atstāja neattīstīta un neveikla pārauguša bērna iespaidu. Taču varbūt to man arī nevajadzēja lasīt: negribas, lai priekšstats par mīksto, vienmēr narkotiku, negulēšanas, darba un burbona apdullināto (un “smirdīgo”, kā piebilstu mans austriešu draugs) režisoru, kurš pastāvīgi izrēķinās ar saviem kārtējiem mīļākajiem un aktieriem, – negribas, lai jebkāds priekšstats par vācu kino leģendu atstātu iespaidu uz to, kā skatos viņa filmas. Vai, piekrītot viņam pašam, “vienu vienīgu [Fasbindera] filmu”, kurā aktieri, kā saka nekad neaizmirstamā Hanna Šigulla, “jūtas kā lelles, kuras kustina vadības pults”. Gluži kā viņa filmas nosaukumā “Mīla ir aukstāka par nāvi”, mākslīgā pasaule, kuru radīja Fasbinders, bija kaut kas vairāk par ārpusfilmas dzīvi, taču tajā daudzo cilvēku gribu vietā mēs redzam vienmēr vienu un to pašu apmāto, kaislīgo un sevi pašu meklējošo RWF.