Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Saimons Šama
Ainava un atmiņa
Ņujorka: Vintage Books, 1995
“Iekams kļūt par iepriecinājumu maņām, ainava ir prāta veidojums. To veido ne vien iežu slāņi, bet arī atmiņas uzkrājumi.” Šis citāts ir Šamas krāšņi ilustrētās grāmatas galvenās tēzes īss formulējums. Savā ziņā tā šķiet paralēle Ričarda Seneta brīnišķīgajam darbam “Miesa un akmens. Ķermenis un pilsēta” – tikai šoreiz miesa un gars sastop nevis cilvēka apstrādātu akmeņu krāvumus un ejas starp tiem, bet mežu, upi, klinti, kurus ne vien uztveram ar maņām, bet kuri nes mūsu, kā arī mūsu priekšteču apziņas nospiedumus. Galu galā, ainavu jau esam izdomājuši mēs paši, mēs esam to padarījuši par iedvesmas, prieka, baudas, baiļu, šausmu, mīta objektu; bez mums tā ir vienkārši daba, vienkārši – ir. Te nav darīšana ar Džeimsa Freizera vai Džozefa Kampbela salīdzinošo mitoloģiju vai “monomītu”, vai Mirčas Eliades mīta interpretācijām (visi viņi grāmatā pieminēti, lai gan ne vienmēr pozitīvi). Būdams lielisks rakstnieks (The New Yorker lasītāji, protams, pazīst Šamu no recenzijām un rakstiem par mākslas vēsturi), autors tik dziļi ieved ainavā, ka, lasot par Belovežas gāršu (no Polijas puses), es sailgojos pēc bieza, pirmatnīga meža – tāda, kur vēl iespējams apmaldīties un tad ilgi meklēt mājupceļu.