Saules spēles

Mudīte Austriņa

Saules spēles

Rīga: LULFMI, 2024

Biju par Mudīti Austriņu dzirdējusi, biju kaut ko – jāatzīstas, diezgan pavirši – lasījusi, taču viss būtu palicis miglainā apziņas nostūrī, ja viņas personību spožā saules gaismā nebūtu izcēlis urķīgais Kārlis Vērdiņš. Tieši pateicoties viņam, noskaidrojies, ka turpat līdzās labāk pazīstamajiem Elles ķēķa dzejniekiem Linardam Taunam, Gunaram Saliņam u.c. klusi stāv Mudīte Austriņa – izrādās, Antona Austriņa meita, Kārļa Skalbes krustmeita –, kuras interese un zināšanas par modernismu, sirreālismu, laikmetīgo literatūru un mākslu vispār bijusi nozīmīga šīs neformālās grupas saistviela.

Kārļa sastādītā un rediģētā grāmata ir teicams paraugs, pēc kura vadīties, izdodot (vai pārizdodot) mirušus, 21. gadsimta lasītājam mazpazīstamus autorus: saistošs priekšvārds, rūpīgi atlasīti un uzskatāmi sagrupēti Austriņas darbi, izsmeļoši komentāri un bibliogrāfija. Nevar nepieminēt arī estētisko faktoru – skaisti dzelteno audekla vāku, stingro iesējumu, kvalitatīvās attēlu reprodukcijas un viegli lasāmo druku, kur burtveidoli izraudzīti ļoti līdzīgi trimdas grāmatās un Jaunajā Gaitā lietotajiem.

Kaut arī Mudītes Austriņas literārais temperaments man ir pasvešs, esmu patiesi priecīga par iespēju ielūkoties viņas pasaulē. Un viņas oriģinālie “baletiņi” ar savu naivo sirreālismu nolaižas kā tauriņš uz latviešu literatūras klasikas smagnējā granīta.