Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Stāsti par ebrejiem Aizputē
Rīga: Serde, 2020
“Tradīciju burtnīcu” sērija ir pelnījusi atrasties vērtīgāko šai laikā izdoto tekstu vidū, turklāt es nerunāju tikai par to vēsturisko vērtību: “burtnīcas” dod retu iespēju lasīt dzīvu valodu, jo vācēji – paldies viņiem! – neko stāstnieku mēlē nav “uzlabojuši”. Šai burtnīcai gan, atšķirībā no citām, pat nelasītai jau piemīt sava intencionalitāte – kā jau stāstiem par ebrejiem vispār. Pēc 1941. gada rudens pagājis vairāk nekā 80 gadu, taču 500 ebreju slaktiņš Aizputē atstājis stāstītājos un viņu valodā dīvainu, bieži vien šausminošu nospiedumu – pat tad, kad stāstīts tiek par pavisam sadzīviskām lietām. “Un ko viņa tai aptiekā darīja? Viņa praktizēja to tiešām! Un ārkārtīgi nejauši, netīši viņa mūždien paspēja kādai iedurt, kādam pircējam. Un tad bij vates piciņa fiksi virsū: “Vai, vai, vai! Atvainojos!” Un tā, tā, tā, bet to viņa pievāca. [..] Ā, viņi ir vākuši asinis priekš tam. To no mammas es tieši un aptiekā no viņas dēla arī to zinu.” Stāstnieku vidū ir dažādi cilvēki; es teiktu, ka pēc savas dabas tie ir glābēji un vienaldzīgie; to otro, protams, ir vairāk. Lūcija Rasmane zina stāstīt, ka ebrejiem, kad glabāja, plaukstās “ielika zariņus, lai, kad nāk Pestītājs, tad lai viņš dur Pestītājam acis ārā. [..] Bet viņi reti mira.” Ja vien nebūtu Aizputē 27. oktobris, tad es teiktu, ka teikums – šis, kas sekos, – visiem turpmāk jāzina no galvas: “Bija tāda Bētleru ģimene, kurā bij seši bērni un vecākā bij Rašele, kura gribēja, lai viņu sauc par Rozu.”