Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Teds Hjūzs
Vārnas dzīve un dziesmas
Atdzejojis Arvis Viguls
Rīga: Neputns, 2023
Turpinot “modernās dzejas melno sēriju”, iznācis tādu dzejoļu krājums, kurus bija un nebija nepieciešams atdzejot latviski gluži kā tādu Šrēdingera kaķi melnā istabā – kamēr neatvērsi, nezināsi. Man pirmais acīs iekrita atdzejotāja priekšvārdā teiktais: “Iespējams, viņu varētu saukt par “pēdējo dižo dzejnieku” britu literatūrā. Nevis tādēļ, ka pēc viņa Lielbritānijā vairs nebūtu tapusi izcila dzeja, bet tādēļ, ka šobrīd, vairāk nekā 20 gadus pēc viņa nāves, šādi apzīmējumi izklausās vecmodīgi un vienpusīgi.” Laiks ir nežēlīgs: reizēm tas mēdz atraut uzrakstīto no autora personības, reizēm dara pilnīgi pretējo. Nezinot neko par Tedu Hjūzu un viņa dzeju, mēs tik un tā nevaram atvērt un izlasīt viņa dzejoļus kā kaut ko jaunu un nebijušu, tas viss jau ir bijis un ietekmējis ja ne mūs, tad citus lasītājus, dzejniekus, atdzejotājus, pētniekus, literatūras vēsturniekus un publicistus; paši to nezinot, mēs esam dzīvojuši un uzauguši Hjūza ēnā, tāpēc nekad nespēsim saprast, kā viņa uzrakstītais tika lasīts tad, kad tas tikko bija tapis. Dzejolī “Viņa nāves diena” Hjūzs raksta:
“Šodien ir Valentīndiena.
Zeme kraukšķ kā grauzdiņš.”