Tove Ditlevsena "Kopenhāgenas triloģija"

Tove Ditlevsena

Kopenhāgenas triloģija

Ņujorka: Farrar, Straus and Giroux, 2021

Vecuma galā esot ieteicams lasīt romānus, lai vingrinātu čīkstošās smadzenes, piespiežot tās atcerēties, kas noticis iepriekš, lai saprastu to, kas notiek vēlāk. Šī grāmata (patiesībā trīs grāmatas, kas angļu tulkojumā izdotas vienos vākos: “Bērnība”, “Jaunība” un “Atkarība”) gan nav īsti romāns, bet gan romāna žanrā sarakstīta autores (1917–1976) autobiogrāfija. (Vai varbūt romāns ar autobiogrāfijas elementiem?) Atcerēties iznāk gan, taču ne vien Toves attiecības ar vecākiem (tēvs – sociālistiski noskaņots strādnieks ar nepiepildītām ilgām darboties rakstniecībā; māte – skaista, ar sevi apsēsta būtne ar nekonkrētām, bet tikpat nepiepildītām ilgām), bet arī savējās un šo to sev pārjautāt. Mērķtiecīgā, brīžam ar vēlmi literāri izpausties gluži vai apsēstā Tove it kā rod piepildījumu rakstniecībā, tomēr izrādās: viņas ilgas (gluži kā mātei) ir pēc kaut kā vairāk, pēc kaut kā netverama, un tās apslāpēt izdodas tikai ar narkotiku palīdzību (“Atkarība” dāņu valodā ir “Gift”, kas nozīmē gan “precēta”, gan “inde”). Galu galā viņa no atkarības tiek šķietami izārstēta, tomēr grāmata noslēdzas ar atzīšanos: “…senās ilgas tikko jaušami atgriežas, ja man jānodod asinis vai eju garām aptiekas logam. Tās pilnībā nezudīs, kamēr vien būšu dzīva.” 1976. gadā Tove Ditlevsena izdarīja pašnāvību, pārdozējot miega zāles.