Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Umberto Eko
Serendipities: Valoda un vājprāts
Londona: Phoenix, 1998
“Serendipity” – no Horasa Volpola 1754. gadā uzrakstītas pasakas par trim Serendipas prinčiem, kuri vienmēr atrod ne gluži to, ko meklējuši, – tāds εὕρηκα paveids. Kā, piemēram, Kolumbam sanāca ar Ameriku. Jāsaka, man gan sanāca muļķīgāk (un diemžēl ne pirmo reizi). Tartu Universitātes grāmatnīcā jutos laimīga, atradusi līdz šim nelasītu Eko darbu. Pat palielījos ceļabiedriem. Sāku lasīt, bet, tā kā grāmatā daudz kas atgādina “Kantu un pīļknābi”, gribēju šo to atsvaidzināt atmiņā un piegāju pie plaukta, kur rindojas Eko grāmatas, pārsvarā – izcilā Viljama Vīvera tulkojumā (pirms viņa literārais tulkotājs tika uzskatīts par kaut ko līdzīgu “ļoti labam mašīnrakstītājam”, nu, kā nereti pie mums, kur tulkotāja vārds – ja vien tas nav Brice, Grīnberga vai Meiere – nemēdz parādīties ne anotācijās, ne recenzijās). Un, lūk, tur es to atradu – serendipity! – jau sen iegādātu šīs grāmatas eksemplāru. Tagad to lasu: “.. par idejām, projektiem, uzskatiem, kas eksistē mijkrēšļa zonā starp veselo saprātu un vājprātu, patiesību un maldiem, tālredzīgu inteliģenci un to, kas mums tagad šķiet muļķība, bet kas savā laikā nepavisam nebija muļķība un tāpēc mums tagad būtu jāpārskata ar vislielāko cieņu.”