Vadims Mesjacs "Tēvocis Džo. Romāns ar Brodski"

Vadims Mesjacs

Tēvocis Džo. Romāns ar Brodski

Maskava: Русский Гулливер, 2020

Šo grāmatu var lasīt, ja nekrīt uz nerviem ņemšanās. Jo vienā vārdā to var nosaukt tieši par ņemšanos. Ja ir tādi “sieviešu romāni”, tad šis varbūt ir “puišu romāns”, tieši tikpat pilns pliku apgalvojumu un pseidovispārinājumu, kas ik mirkli runā cits citam pretī, “aforistisku” frāžu, jociņu, sērīgas bravūras, blefa un zīmēšanās. Stipri vieglā stilā, īsiem teikumiem, ar ironiju par visu, īpaši par literatūru kā tādu un tās nevajadzīgumu mūsdienu pasaulē. Un tās radītājiem. Jo turklāt tas ir “dzejnieku romāns”, kurā dzejnieks, izmantojot savu biogrāfiju un citas ziņas, raksta par šo pašu dzejnieku, tikai kā literāru personāžu, un daudziem citiem dzejniekiem, un vēl par šādiem un tādiem dzejnieku paziņām 90. gadu Amerikā un Krievijā – arī kā par literāriem personāžiem. Par amerikāņu universitātēm un par kādu Krīgeru, dzejnieku domu nolasītāju no mistiska “informācijas lauka”. Viņu galvenais varonis nogalina, iespējams, lai norādītu, cik stulba ir ideja, ka visa dzeja jau eksistē un autors tikai pieraksta to, ko diktē pati valoda. Znakomi, peresekaļis, svjol, starije druzja, nastavņik, treķaja žena utt. Visu to krievu–amerikāņu kultūras loka, atvainojos par izteicienu, šļuru, kam vienlīdz raksturīgs naivs pragmatisms un protekcionisms, ārišķība, pašpārliecinātība un izmisums, te var sajust ar aknām, un ne jau tāpēc, ka vajadzētu dokumentāli uzticēties rakstītajam. Tā ir kā izrāde, kurā aktieri rada personāžus, izmantojot reālu cilvēku dzīves materiālu. Lai nospēlētu to, ka “dzeja – tā ir viena no smalko aprindu plānprātības izpausmēm. Tā ir sen izgājusi no modes, tāpat kā proza. Tā ir rada koku figurālās apšķērēšanas mākslai”.