Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vitauts Ļūdēns
Usmas un Mežotnes sonetas
Rīga: Liesma, 1975
“Svešs vasarai ir ziemeļvēja viltus.” Kaut ko tādu es nodomāju, izlasot kādā sarakstē skarbi taisnīgu spriedumu, ka “socreālisma dogmu postošais iespaids latviešu dzejā sniedzas daudz tālāk par Staļina un kolhoznieku apdziedājumiem – tas principā nogrieza iespēju pad. lat. dzejniekiem būt laikmetīgiem arī tad, ja viņi centās pretoties socreālisma dogmām un dzejoļos sabāza dumpīgus nacionālus zemtekstus”. Un es pasniedzos atpakaļ savas pagātnes grāmatplauktā, man bija sajūta, ka tur glabājas grāmatas, kas stāv pāri laiku un stilu samocītajām konfrontācijām, kuras liek kaut ko uzskatīt par vecmodīgu vai modernu, cildenu vai grotesku, provinciālu vai globālu. Ļaujoties nejaušībai, ka pirksti paši grāmatiņu kaudzē uztaustīs īsto. Un tā arī notika. Brežņeva laikos iznācis pārlaicīgs Ļūdēna sonetu krājums, ak, nu tradicionālāks par tradicionālu i formā, i vēstījumā, dabas un vēstures apdziedājums – un es tajā esmu gatava ar zaļu tinti parakstīties pat zem tādiem dzejoļiem, kuros figurē frāze “dzimtās zemes sāpe”. Es nejūtu, ka tāda vai citāda forma mani spētu norobežot no jūtām, no tā cilvēka, kas tik naivi sēž starp diviem ozolu stumbriem Jura Krieviņa ne mazāk naivajā fotogrāfijā. “Man savus attēlus reiz pušu plēst/ Un dvēseli uz rokām nest.” “Un manos vārdos pārsāpējis rīts/ Uz nākotni reiz paņems mani līdz.”