Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vjačeslavs Šestakovs
Ludvigs Vitgenšteins Kembridžā un Krievijā: dokumentāla biogrāfija
Maskava: Lenand, 2017
“Bet jūs mani pamēģiniet,” teicis Vitgenšteins PSRS sūtnim Maiskim, apliecinot savu vēlēšanos doties uz Krieviju un demonstrējot savas krievu valodas zināšanas. Ja mēs neņemam vērā kuriozitātes, kā, piemēram, Vitgenšteina atsauksmi par Ļeņinu (izskatās, ka filozofs bija apmeklējis Mauzoleju): “Protams, tas, ko Ļeņins rakstīja par filozofiju, ir absurds, taču galu galā viņš gribēja to izteikt. Viņam ir brīnišķīga seja, daļēji mongoloīdiem vaibstiem,” ja mēs neņemam vērā filozofa dīvainības, tad arī šajā grāmatā, kura stāsta par Vitgenšteina vēlmi doties uz Krieviju un to, kas no brauciena iznāca, ilustrējot šo gadījumu ar vēstulēm, atmiņām un filozofa izteikumiem, atspīd tas pats “aukstais skaistums”, kuru savulaik Vitgenšteina “Traktātā” saskatīja Mamardašvili. Visos Vitgenšteina izteikumos, īpaši vēstulēs, spraucas ārā, ka viņš necieš, kā teiktu kāds mans tuvs draugs, “bezpriekšmetisku diršanu”. Tādēļ, lūgdams rekomendāciju priekš padomju sūtņa, viņš ekonomistam Keinsam raksta, lai tas atbild ar kartīti, uz kuras būtu uzrakstīts tikai “Jā” vai “Nē”. Un tomēr, gluži kā pēkšņi sērīgo “Traktāta” noslēgumu, arī vēstuli viņš pabeidz uz citas nots, gluži kā es, noslēdzot šo nelielo ieskatu grāmatā: “Vakar es pametu Jūsu māju ar skumjām. Taču itin dabiski, ka Jūs īsti nesaprotat, ko es daru, ko man vajag darīt un cik tas man ir grūti.”