Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vladimirs Burkins
Stāsti. Bildītes. Sacerējumi
Maskava: Zebra E, 2013
Es pazīstu māksliniekus, kuriem nepietiek ar zīmēšanu vai gleznošanu, vai citādu mākslu, – viņiem vajag vēl, piemēram, rakstīt. Pētot Maskavas mākslinieka Vladimira Burkina bildes un lasot viņa tekstus, es cenšos uzminēt, kāpēc viņā ir tāda pārpilnība, burtiski tāda kā vienā viņa pasakā, kur agri no rīta “Ivanam Kukuškinam uz pieres izauga penis”. Varbūt taisnība ir kādam no rakstītājiem grāmatā, ka Burkins zīmē tikai to, kā nav: saprotams, ka tā, kā nav, ir daudz vairāk nekā tā, kas ir. Viņa tēli tikai ar vienu “kāju” atrodas starp mums: tu “mulsi smaidot apzinies un klusu, klusu iespraucies šķirbā un gaidi, līdz kļūs labāk, kas var arī nepienākt”, kā saka mākslinieks. Lai arī viņa proza stipri vien atsperas no oberiutu veikuma, izlasot: “Mazbērni ļoti mīlēja vectētiņu Semjonu par dvēseles siltumu, rudajām ūsām un pasakām un savā starpā sauca viņu par BāzDegPirku,” – gribas piezvanīt Burkinam no telefonbūdiņas, maksājot ar monētām, ieklausīties garajos neatbildēšanas signālos un tad klusiņām noņemt platmali.