Vladimirs Sorokins "Laika un bezjūtības triumfs"

Vladimirs Sorokins

Laika un bezjūtības triumfs

Maskava: Corpus, 2018

Bez 3 Sorokina libretiem grāmatā publicēta arī tā saucamā Hendeļa oratorijas kaverversija, kas Konstantina Bogomolova uzvedumā parādās tikai kā titri. Hendeļa oratorija Sorokina un Bogomolova versijā, kas iestudēta kā opera, saucas “Триумф времени и бесчувствия”. Daži kritiķi uz šādu tulkojumu norāda kā uz nepiedodamu vaļību un vispār Sorokina “kaverversiju” saukā par nekaunīgu haltūru, bet citi Bogomolova uzveduma koncepcijā un jau pašā Sorokina dalībā saskata nodomu radīt grotesku mūslaiku Krievijas neobaroku, poētiski “apdziedot” tās vērtības, kas plūst no televizora ekrāna un aizpilda tukšumu visnekritiskākajos sabiedrības slāņos. Taču, ja runa ir par Sorokina tekstu, jātulko tas, kas ir, un ne “vilšanās”, ne “patiesība”, ne “apskaidrība” tā nav. Savukārt, prātojot par to, vai бесчувствие būtu labāk tulkot kā “bezjūtība”, “nejūtība” vai pat “nemaņa”, pamanīju, ka, piemēram, Sokurova filmas “Скорбное бесчувствие” nosaukums latviskots gan “Sāpīgā bezjūtība”, gan “Skaudrā bezjūtība”, gan “Skumjā bezjūtība” – bet vienmēr bezjūtība. Pie tās arī paliku.

Par pārējo tekstu attiecībām ar mūziku man ir grūtāk spriest, jo neesmu to dzirdējusi, bet Desjatņikova spožo stilizāciju opusam “Rozentāla bērni” Sorokins jau ielicis ļoti konstruktīvu un atraktīvu pamatu, uz kura vienkārši nav iespējams neuzbūvēt ēku. Kā izsakās Aleksandrs Geniss, Sorokins ir barokāli eklektisks, antiminimālistisks, neskopojas un dāsni “ļauj izteikties zemapziņai – bet operā taču katrs personāžs ir dziedoša zemapziņa”. Ir ticami gan tas, ka viņš, gluži kā leģendārais Metastāzio (un daudzi citi libretisti), savus tekstus pats izdzied, jebkādā savā meldiņā, kam ar komponista tālāko darbu nav nekāda sakara, lai pārliecinātos par piemērotību dziedāšanai, gan arī tas, ka katru Sorokina libretu varētu komponēt vēlreiz, cits un citādi.