Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vladislavs Zuboks
Dmitrijs Ļihačovs: dzīve un laikmets
Sanktpēterburga: Vita Nova, 2016
“Akademik vseja Rusi” – tā vienlaikus ironiski un ar cieņu tika dēvēts cilvēks, kura uzskatus, kā tas labi izstāstīts šajā grāmatā, bieži vien interpretēja ar politisku, nevis zinātnisku mērauklu, proti, pēc viņa piederības padomju “oficiozam”, nevis pēc reālajām zināšanām, un tas viņu, “oficiāli visgudrāko”, varēja nepelnīti nostādīt arī muļķa lomā. Ļihačova biogrāfija, kaut kādā ziņā pasniegta Rietumu nezinīšiem (arī autors pats dzīvo un darbojas Rietumu zinātniskajā kontekstā, raksta angliski) – un tieši pie tādiem mēs šobrīd esam pieskaitāmi, pat tie, kuri lielāko savas dzīves daļu pavadījuši Padomju Savienībā –, ir ārkārtīgi interesanta tieši kā vēstures stāsts (tāpēc arī nosaukumā darbojas visas trīs vārda “vek” nozīmes), tā palīdz saprast bijušo impēriju un tās spēles noteikumus, kuros no politikas atsevišķs nebija gandrīz nekas. Un nebija gandrīz nekā tāda, kas nebūtu pretrunīgs. Deviņdesmitajos gados tieši Ļihačovs, jau ļoti vecs cilvēks būdams, izcēlās ar prasību, lai partijas nomenklatūra un čekisti tiktu iesaistīti lustrācijā, un vienlaikus – ar dzelžainu pārliecību par krievu valodas un kultūras neatņemamajām tiesībām bijušās impērijas robežās (tieši viņš lietoja apzīmējumu “krievu kultūras telpa”, ar kuru tagad pamato ļoti agresīvas ārpolitiskas nostādnes). Vienlaikus “kultūras imperiālists” no mūsu skatpunkta un “nācijas instinktīvās pašsaglabāšanās simbols”, kā viņu reiz nodēvējis Solžeņicins. Tāds izglītojošs stāsts, kura autors neatļaujas iebraukt nevienā no grāvjiem.