Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
20. gadsimta 80. un 90. gadu mijā jau šķita, ka Andreja Tarkovska (1932–1986) kļūst par daudz. Kopš viņa nāves Parīzē bija pagājuši tikai daži gadi, pilnā sparā ritēja PSRS bojāeja, un grāmatnīcu plauktos parādījās arvien jauni un jauni ar Tarkovski saistīti izdevumi. Greznos un spožos melnbaltām fotogrāfijām ilustrētos sējumos iznāca režisora dienasgrāmatas un intervijas, tika izdoti filmu scenāriji un fotogrāfiju albumi. Atstātais iespaids bija tūlītējs un, ja tā var sacīt, graujošs. Tajā laikā vienu vai divus gadus biju kinoforuma “Arsenāls” filmu atlases žūrijā, un mums bija jānoskatās ievērojams daudzums pārsvarā neveiklu vai pat aplam sliktu mēģinājumu tā vai citādi iet Tarkovska pēdās. Lēni un gari kadri, poētiska daudznozīmība, metafiziski zemteksti – tas viss tur bija, turklāt gaužām nebaudāmā izpildījumā. Šī pieredze drīz vien sabojāja iespaidu arī par pašu Tarkovski vai varbūt pat ne sabojāja, bet izveidoja apātiskai imunitātei līdzīgu attieksmi un uz laiku laupīja vēlmi vēlreiz noskatīties kādu viņa filmām. Nesen ziņās pamanīju, ka Krievijas kinostudija Мосфильм turpina internetā brīvpieejā publiskot agrāko gadu filmas, un nu pienākusi kārta Tarkovska veikumam. Bez maksas varot noskatīties gandrīz visu viņa filmogrāfiju, un es sajutu savādu ziņkārību, lai neteiktu – nostalģiju.