Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Alfs Šēbergs
Jūlijas jaunkundze, 1951
Fröken Julie, Alf Sjöberg
Zviedriem, un šī filma to spēcīgi atgādina, ir ne tikai Ingmars Bergmans, bet arī Alfs Šēbergs. Abi kopā strādāja pie filmas “Mocības”, kuras nosaukums, kā runā, precīzi raksturojot arī abu attiecības. Alfs Šēbergs, tāpat kā Bergmans, vispirms bija teātra režisors, taču teātra klasiku – Strindberga “naturālistisko bēdu lugu” “Jūlijas jaunkundzi” – viņš ņem un padara tik kinematogrāfisku, cik vien iespējams. Šēbergs pilnā mērā izmanto kino sniegto brīvību pārvarēt laika un telpas robežas, tuvplānā ieskatīties Jūlijas izmisuma vai Žana iekāres pilnajās acīs, bet pēc brīža dabūt vienā dziļajā plānā ne tikai tagadni, bet arī pagātni (viņas libertīnīgā māte ar mazo Jūliju) un vēl arī nojausmu par nākotni. Par to (tas ir, nākotni) Jūlija, šķiet, ir izlēmusi jau no paša sākuma, un visi tālākie notikumi ir tikai iespēja savu nodomu saulgriežu naktī novest līdz galam. Skatoties šo epizodi, nez kāpēc atcerējos jaunībā kādā ballītē sastapta drauga skumīgi sacīto: “Es jau divas stundas esmu vientuļš.” Jūlijas jaunkundze vispār nav spējīga būt ar kādu kopā, un viņa to ļoti labi saprot, savukārt režisors Šēbergs saprot, kā to parādīt.