Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Andrejs Tarkovskis
Stalkers, 1979
Сталкер, Андрей Тарковский
Sagaidot filmas 40 gadu jubileju, atskārtu, ka studijas Мосфильм YouTube kanālā ievietotās Tarkovska filmu restaurētās digitālās kopijas augstākajā mūsdienu televizoriem pieejamajā izšķirtspējā savā kvalitātē krietni pārsniedz jebkuru līdz šim izdotu DVD vai Blu-ray disku piedāvāto. Kā rakstīja kāds skatītājs komentārā par jauno krāsu korekciju: “Beidzot sūnas, kurās atguļas Stalkers, patiešām izskatās pēc sūnām.” Filma tik tiešām vēl aizvien spēj pārsteigt ar savu vizuālo iespaidīgumu. Ja arī dialogu teksti (tajās vietās, kas nav noslēpumainu citātu piepildītas) brīžiem šķiet pārlieku patētiski vai pat didaktiski, tad Tarkovska vizuālā kino valoda joprojām spēj sagādāt daudz interesantu atklājumu. Jautājums “Ko īsti Tarkovskis gribēja ar šo filmu pateikt?” nebūt nav atbildēts; ir lasīts, dzirdēts un redzēts tik daudz dažādu interpretāciju, ka filma jau sāk iegūt nevis mākslas darba, bet kosmiskas parādības statusu. Vai zinājāt, ka ainā, kurā trīs ceļinieki atguļas nelielai atpūtai, viņu pozas precīzi kopē pareizticīgo ikonā “Jēzus Pārveidošanās” attēlotos apustuļus Pēteri, Jēkabu un Jāni, kas, Kristum piepeši atklājoties visā debesu spozmē, nokrīt zemē? Tikai Tarkovska filmā šajā brīdī parādās nevis Jēzus, bet melns suns, kas vienlaikus simbolizē ēģiptiešu Anubisu un grieķu Hermeju, kurš pavada cilvēku dvēseles uz pavisam citu Zonu – uz mirušo valstību.