Bēgļi, 1986

Fransiss Vebērs

Bēgļi, 1986

Les Fugitifs, Francis Veber

Gan šīs, gan arī citu Fransisa Vebēra filmu pievilcība man saistās ar klejošanu bērnībā starp daudzajiem Rīgas nomaļu kinoteātriem 80. gadu beigās, meklējot, kādu filmu atkal noskatīties. Vebērs joprojām ir franču kinokomēdijas dzīvā seja, un, lai arī komēdijas mēdz novecot, režisora darbi joprojām izskatās labi, bet galvenais – smīdina. Žerāru Depardjē un Pjēru Rišāru Vebērs izvēlējās par saviem Lorelu un Hārdiju: pirmais vienmēr spēlē racionālu ciniķi, bet otrais – neveiklu, taču sirsnīgu klaunu. “Bēgļos” Depardjē atveido banku laupītāju Likā, kurš nupat atbrīvots no ieslodzījuma un tagad nolēmis dzīvot godīgi. Rišārs ir darbu pazaudējis tekstila rūpnīcas menedžeris, kurš, rūpēdamies par savu emocionāli traumēto meitiņu, izlemj iemēģināt roku banku laupīšanā un savā pirmajā, pagalam neveiksmīgajā laupīšanas reizē par ķīlnieku nejauši saņem Likā. Filmas absurdais humors nepakļaujas ne politkorektuma, ne iekļaujošas sabiedrības, ne arī intelektuālo standartu ierobežojumiem. Šeit neviens nekautrējas par situāciju stulbumu, bet vienkārši ļaujas smiekliem. Ko vērts ir filmas fināla kadrs, kad viņi gandrīz kā fon Trapu ģimene – Depardjē kā vīrs, Rišārs kā sieva (tērpies kleitā un parūkā) un mazā meitenīte kā viņu dēlēns – pamet Franciju, šķērsojot Alpus.