Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Bertrāns Blijē
Patēvs, 1981
Beau-père, Bertrand Blier
Ir filmas, kuras mūsdienās nākas skatīties ar tādu kā likumpārkāpēja trauksmi sirdī – ne tāpēc, ka filma būtu pirātiski lejuplādēta, bet tāpēc, ka dažas tēmas un motīvi, kas Rietumeiropas kino septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados atvēra durvis vairākiem skaistiem mākslas darbiem, no šodienas viedokļa atrodas uz robežas starp to, ko drīkst un nedrīkst. Viens no šiem motīviem ir pusaudžu (par bērniem nerunāsim) seksualitāte un tās atainojums kino. Franču kinematogrāfi vienmēr pret šo jautājumu ir izturējušies nepiespiesti un labprāt runājuši par trauslo un problemātisko mīlestību starp pieaugušo un pusaudzi. Blijē savā filmā atradis spilgtus galvenos varoņus – neveiksmīgu, dzīvei nepiemērotu pianistu sapņotāju, kuram pieķeras viņa autokatastrofā bojāgājušās mīļākās četrpadsmitgadīgā meita. Pakāpeniski zaudējot darbu, ienākumus, dzīvokli, viņš iegūst aizliegtas un katastrofai nolemtas attiecības, par kurām režisors stāsta bez moralizēšanas un bez tīksmināšanās. Skumja un gaiša filma.