Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Darens Aronofskis
Pī, 1998
Pi, Darren Aronofsky
“Pī” galvenais varonis Maksimilians iemieso gaumīgi kariķētu ģēnija tēlu: viņš galvā reizina trīsciparu skaitļus, nelabprāt runā ar citiem cilvēkiem un dzīvo mazā dzīvoklītī, kurā visu vietu aizņem paštaisīts superdators, vārdā Eiklīds. Filmas sākumā Maksimilianu visvairāk interesē atklāt kopsakarības akciju tirgus skaitļu jūklī; taču viņa mērķis nebūt nav nopelnīt: Maksimiliana mazliet bērnišķo, tomēr cēlo dzinuli varētu aprakstīt kā vēlmi izprast pasaules kārtību. Tikmēr pirmais, ko par pasaules kārtību var nojaust skatītājs, ir tās nepielūdzamā nesaudzība pret Maksimilianu: jaunais matemātiķis sirgst ar mokošām galvassāpēm, trauksmi un paranoju. Brīdī, kad Eiklīdam izdodas aprēķināt turpmākās akciju vērtību izmaiņas un jau šķiet, ka Maksimilianam beidzot uzsmaidīs veiksme, dators pēkšņi pārstāj darboties un izdrukā tikai šķietami nejaušu 216 ciparu virkni. Tomēr Maksimiliana projekts daudzos modina interesi, un jau drīz viņu no vienas puses ielenc Volstrītas analītiķi, bet no otras – hasīdu mistiķi, kuri tic, ka Eiklīda izdrukas ciparos paslēpts patiesais Dieva vārds. Šo ciparu nozīme skaidra tā arī nekļūst, taču man tie atgādina par Daglasa Adamsa “Galaktikas ceļvedi stopētājiem”, kur dators 7,5 miljonos gadu aprēķināja atbildi uz galveno Jautājumu par Dzīvi, Visumu un visu pārējo – un, kad tas paziņoja, ka atbilde ir “42”, neviens vairs nezināja, kāds īsti bija jautājums.