Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Deivids Sleids
Black Mirror: Bandersnatch, 2018
Black Mirror: Bandersnatch, David Slade
Šķiet, ka lielai daļai Netflix distopiskās antoloģijas Black Mirror sēriju ir vairāk kopīga ar pilnmetrāžas filmām – vai vismaz veidu, kādā tās skatāmies, – nekā Bandersnatch, pirmajai interaktīvajai filmai ar Black Mirror nosaukumu. Pagaidām grūti iedomāties, kā to varētu izrādīt kinoteātrī, pārraidīt televīzijā vai pat nestrīdoties noskatīties draugu lokā. Bažas rodas tāpēc, ka skatītājam filmas laikā raiti jāpieņem lēmumi, kas ietekmē sižeta attīstību. Filmas skatīšanās laikā uz ekrāna regulāri uzpeld divi teksta lodziņi, uz kuriem jāklikšķina, lai lemtu, kas notiks tālāk. Izvēļu skaits ir neaptverams, un filmu var “noskatīties” gan 40 minūtēs, gan vairākās stundās. Tās darbība norisinās Anglijā 1984. gadā, un par galveno Netflix abonentu marioneti pataisīts 19 gadus vecs datorspēļu dizainers, vārdā Stefans. Viņš strādā pie spēles, kurā spēlētājs vada varoni cauri sazarotam labirintam, līdzīgi kā mēs vadām tās autoru. Stefanam drīz rodas sajūta, ka viņa paša rokās nav ne spēles panākumi, ne jebkas cits. Ja filmas izejas punktu skata nošķirti no izpildījuma, tas šķiet vienkāršs un ne pārāk aizraujošs, taču to izraibina rinda komisku anahronismu, atsauču, vietumis pretrunīgu apcerējumu par gribas brīvību un, kā tas Black Mirror pieklājas, labi daudz ainu, kas uzdzīs šermuļus, turklāt šoreiz – vienlaikus modinot pusnopietnus sirdsapziņas pārmetumus par savām briesmīgajām izvēlēm.