Dzēšgumijgalva, 1977

Deivids Linčs

Dzēšgumijgalva, 1977

Eraserhead, David Lynch

“Dzēšgumijgalvu” var skatīties kā daudzas dažādas filmas – avangardisku melno komēdiju, sirreālu šausmu filmu vai eksistenciālā krīzē iedzīta jauna vīrieša pieaugšanas stāstu. To jau paredz Linčam raksturīgā daudznozīmība vai pilnīgs nozīmju trūkums. Lai gan savā debijas darbā viņš pats ir atzinis Kafkas “Pārvērtības” un Gogoļa “Deguna” ietekmi, tomēr arī dažādu citu antiutopisku un absurdu kultūratsauču filmā ir papilnam. Turklāt filmas galveno tēlu un arī nosaukumu viņš iecerēja pēc tam, kad sapnī bija redzējis, kā kāds zēns nogādā vīrieša galvu uz zīmuļu fabriku. Režisora daiļrades talismans – aktieris Džeks Nanss – filmā atveido paranoidālo Henriju Spenseru, kam neskaidras notikumu rindas rezultātā negribot jākļūst par tēvu. Tieši Nansa dziļi apjukusī sejas izteiksme un fiziskais tizlums ir šī traģikomiskā varoņa kvintesence; savā ziņā viņš atgādina Čārliju Čaplinu, ja tas būtu iesprostots postindustriālā tukšumā. Visa filma ir kā antitēze Normana Rokvela gleznotajām laimīgajām amerikāņu ģimenēm, jo kļūšanā par tēvu un ģimenes veidošanā tā nedod nekādu mierinājumu vai cerības nākotnei. Apkārt ir vienīgi šausminoši tēli, kā bezveida novecojošam citplanētietim līdzīgs zīdainis vai arī sieviete, kas dzīvo radiatorā un bez apstājas dzied un dejo. Šī baisā iedziļināšanās eksistences banalitātē un atskārsme, ka tas kaut kādā veidā attiecas arī uz tevi, nevar neizraisīt nervozu smiekliņu.