Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džosefs Grīns
Smadzenes, kas nemirtu, 1962
The Brain That Wouldn’t Die, Joseph Green
Šī nav filozofiska novele par transhumānistu sapni, bet gan 3. kategorijas šausmu filma par trako zinātnieku, kas cieš autokatastrofā un cenšas glābt savu līgavu, ievietojot viņas nogriezto galvu savādā ierīcē ar fizioloģisko šķidrumu. Slikta aktierspēle, lēti specefekti un budžeta taupības nolūkos ieviests savāds kadrējums, neveikls scenārijs, garas un garlaicīgas sarunu ainas, monstrs, kam kautiņa laikā atlīmējas gumijas maska, – tās ir tikai dažas no aizkustinošajām neveiklībām, kas padarījušas šo filmu par kulta objektu retumu kolekcionāru un kinematogrāfa kuriozu vēstures entuziastu acīs. Taču ir arī savdabīgas un spožas detaļas: kad zinātnieks dodas “ķermeņa medībās”, lai sameklētu savai līgavai piemērotu rumpi un padarītu viņu atkal par “pilnvērtīgu sievieti”, viņš apmeklē dažādas “šaubīgas vietas”. Bordelī, uz ielas un skaistuma konkursā ainas filmētas ar pavisam citu, dokumentālistisku piegājienu. Arī kinovaloda mainās, psiholoģiskās krimināldrāmas manierē tiek rādītas dažādas viltības, ar kādām viņš cenšas iemānīt izvēlētās sievietes savā mašīnā, taču ikreiz viņu kaut kas iztraucē. Pārlieku izstieptā un neveiklā aina, kurā viņš no avārijas vietas līdz savai mājas laboratorijai cauri mežiem nes žaketē ievīstītu līgavas galvu, ir tik neiedomājami smieklīga un dramatiska, ka pretendē uz atsevišķa mākslas darba statusu. Jā, un ievērības cienīga ir filmas mūzika, ko radījuši mazpazīstami sesiju mūziķi Eibs Beikers un Tonijs Resteino.