Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Frīdrihs Vilhelms Murnavs
Nosferatu, 1922
Nosferatu, Eine Symphonie des Grauens, Friedrich Wilhelm Murnau
Grāfa Orloka androginiskais, žurkveidīgais tēls mūsdienu skatītājam drīzāk varētu šķist uzjautrinošs, nevis baiss, taču deviņas minūtes, kad viņš redzams uz ekrāna, viennozīmīgi ir Murnava “šausmu simfonijas” centrālā tēma, kas filmu pavada no lēnas uvertīras līdz apdullinošiem kulminācijas akordiem. Lai filma netiktu apsūdzēta plaģiātismā, Brama Stokera “Drakulas” vampīra prototipam nācās piedzīvot transformāciju, aristokrātiskajam un koptajam vampīram kļūstot par atbaidošo un plikgalvaino Nosferatu, kurš dzīvo hiēnu ielenktā Transilvānijas pilī un izplata mēri. No apsūdzībām gan Murnavam izvairīties neizdevās, taču šķiet, ka centieni to darīt nevilšus provocēja spēli ar atklātām kārtīm: kad filmas varonis Huters, nekustamo īpašumu aģents no Brēmenes, dodas pie grāfa Orloka pārdot kādu īpašumu, ne uz mirkli nerodas šaubas, ka Orloka izbolītās acis un spico zobu rinda klab iekārē tieši pēc asinīm. Ja Stokera atraitne savulaik būtu piekritusi “Drakulas” ekranizācijai, visticamāk, “Nosferatu” nebūtu kļuvusi par revolucionāru vampīrfilmu, kur vampīrs pirmo reizi nespēj izdzīvot dienas gaismā, pirmoreiz kļūstot par mošķi ar neklasificējamu dzimumu un seksualitāti, un, iespējams, pirmoreiz kino pieļauta tik ievērojama atkāpe no tolaik pieņemtajām dzimumu normām – ievainoto un vārgo Huteru glābt dodas neviens cits kā viņa drosmīgā sieva Ellena.