Herberts Ross "Nospēlē to atkal, Sem" 1972

Herberts Ross

Nospēlē to atkal, Sem, 1972

Play It Again, Sam, Herbert Ross

Šīs filmas režisors nav tās galvenās lomas aktieris Vudijs Allens, lai gan viss ir kā parasti: viņš bez žēlastības velk uz zoba savu izskatu, seksualitāti, prātu un spējas izveidot attiecības. Un tas, nevar noliegt, ir atbruņojoši. Filmas pievilcības atslēga gan slēpjas citā filmā – Holivudas klasiskajā melodrāmā “Kasablanka”, no kuras tad arī filmas nosaukums (patiesībā gan Ilsa tā nesaka). Allens ir tik ļoti pārņemts ar kinematogrāfā skaistāko mīlas trijstūri un vīriešu draudzību, ka viņa dzīvē kaut kā pavisam dabiski parādās Hamfrijs Bogarts un kas līdzīgs vecās filmas notikumiem. Ciniski šarmantais dzērājs (Atceraties? “Kāda ir jūsu tautība?” – “Es esmu dzērājs…”) Bogijs dod padomus Vudijam, kā izturēties pret sievietēm, piemēram, iepļaukāt. Nedz Bogija, nedz Vudija jociņi mūsdienās vairs neietu cauri, taču ir kas nemainīgs. Ir filmas, kas atstāj uz skatītājiem neizdzēšamu iespaidu. Viņi cenšas izskatīties un uzvesties kā ekrāna varoņi. “Nospēlē to atkal, Sem”, šķiet, grib pateikt, ka nevajag neko konfrontēt. Drīzāk kino, ko mīlam, un varoņus, ko apbrīnojam, vajag pielaist tik tuvu, ka tas viss kļūst par vienmēr klātesošu enerģiju reizēm ne tik veiksmīgajās dzīvēs. “Piesēdies viņai tuvāk,” kādā neveiklā randiņā Allenu pamāca Bogijs. “Cik tuvāk?” – “Lūpu attālumā.”