Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jasudžiro Odzu
Vēlais pavasaris, 1949
小津 安二郎, 晩春
Odzu radītajā pasaulē gandrīz viss traģiskais (šajā filmā par tādu var uzskatīt, piemēram, nāvi vai kāzas) paliek ārpus kadra, taču ik ainā vienalga elpo filmas varoņiem pakausī. “Vēlais pavasaris” vēsta par kādu ģimeni Japānā pēckara gados. 27 gadus vecā Noriko dzīvo pie tēva, atraitņa Šukiči, un aizvada dienas, vārot viņam tēju, gatavojot ēst un rūpējoties par saimniecību, dzīvodama pārliecībā, ka citādi tēvs neskuvies ēstu piedegušus rīsus. Abi šķiet laimīgi (tiesa, šāds iespaids ne reizi vien filmas laikā izrādās maldinošs), bet kādudien Šukiči māsa pārliecina brāli, ka pienācis laiks izdot Noriko pie vīra. Meitai tiek piemeklēts līgavainis (kurš uz ekrāna neparādās, bet tiek pieteikts kā Gērija Kūpera līdzinieks), taču Noriko izvēle neprecēties un palikt līdzās tēvam ir nelokāma; galu galā, kad nekas cits vairs nelīdz, Šukiči izspēlē savu pēdējo trumpi – solījumu meitai, ka vēlreiz precēsies arī pats. Lai gan nevienā Noriko un Šukiči sarunā nerodas šaubas, ka abi runā atklāti un savas izjūtas slēpj pagalam neprasmīgi, vienlaikus allaž saglabājas iespaids, ka itin viss filmā pasniegts pieklusināti, aiz skatu aizmiglojoša plīvura: un, kad tas beigās krīt, šķiet, ka tā nemaz nebūtu bijis.