Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kantemirs Balagovs
Maikste, 2019
Дылда, Кантемир Балагов
Kāds recenzents rakstu par šo filmu sāk ar vārdiem: “Spīdēja saule, koku zaros čivināja pamodušies putni, no rīta bija labs garastāvoklis. Viss bija lieliski. Līdz brīdim, kad es noskatījos Kantemira Balagova filmu “Maikste”.” Visai iepriekšparedzami un vienlaikus pārsteidzoši redzēt, kādus strīdus un pretrunīgus vērtējumus izpelnījusies jauna režisora otrā filma, kas ieturēta konsekventi tīrā un idejiski skaidrā stilistikā. Tā plūkusi laurus Eiropas festivālos, no Krievijas izvirzīta Oskaram, apsaukāta par visu iespējamo – kara upuru piemiņas apgānīšanu, vēsturiskās patiesības sagrozīšanu, homoseksuālisma propagandu, tīksmināšanos par pretīgo, pārlieku estetizāciju, banālu “platonovščinu” (interesanti, ka ir vesela cilvēku grupa, kas kino kritikā par lamuvārdu uzskata Andreja Platonova tekstrades paņēmienu atblāzmu), pašmērķīgu krāsu simbolismu (filmā nav zilās krāsas, ir tikai smaragdzaļā un vairāki sarkanā toņi) un pat sātanismu (jā, kāds kritiķis to nosauca par sātanisku mesu ar visiem šādas mesas elementiem). Par labi uzņemtām filmām vajadzētu varēt pateikt trīs vārdos – par ko tās ir. Par izcilām filmām bieži vien tas vairs nav tik viegli izdarāms. It īpaši, ja filma ir par mīlestību. Un nāvi. Un dzīvību. Un cerību un izmisumu. Un par to, ka “mēs visi esam smagi slimi”.